V. Īss ieskats dizaina domāšanas vēsturē
Lai arī pastiprināta sabiedrības interese par dizaina domāšanu ir radusies tieši pēdējās desmitgadēs, tās ideja nebūt nav jauna. Dizaina domāšanas koncepcija ir koncentrēts dizaina vēstures procesu apkopojums, kas ir formējies vairāk nekā 50 gadus. Šo desmitgažu laikā dizaina domāšana ir asimilējusi paņēmienus ne tikai no dizaina, bet arī no radošajām, sociālajām un informācijas tehnoloģiju jomām un zinātnēm.
Dizains ir zinātne
Sešdesmitie gadi – brīdis, kad notika pirmie mēģinājumi definēt dizainu kā zinātnes jomu, aktīvi demonstrēt zinātnes metodes lietojumu dizainā un sistematizēt dizaina procesu. Viens no pirmajiem jomas aktīvistiem, kurš izteica ideju, ka nepieciešams dizainu tuvināt zinātnei, ir amerikāņu dizainers un izglītotājs Bakminsters Fulers (Buckminster Fuller). Viņš uzskatīja, ka dizaina nozīme ir lielāka un tā ietekme plašāka, nekā tas tika atzīts līdz tam. B. Fulers veidoja starpdisciplināras ekspertu komandas, lai risinātu sistemātiskas problēmas, kā arī izstrādāja sistemātiskas metodes dizaina problēmu risināšanai, lietojot zinātnes un tehnoloģiju paņēmienus.
Savukārt politologs, kognitīvās psiholoģijas pētnieks un Nobela prēmijas laureāts Herberts Saimons (Herbert Simon) bija pirmais, kurš 1969. gadā grāmatā „The Sciences of Artificial” dizainu definēja kā procesu, ko var sistematizēt un sadalīt noteiktos posmos. H. Saimons izvirzīja septiņus svarīgākos dizaina procesa posmus, un tie kļuva par atskaites punktu turpmākajās desmitgadēs adoptētiem dizaina domāšanas procesa modeļiem. Līdztekus dizaina procesa sistematizēšanai H. Saimons sevišķi uzsvēra prototipēšanas un testēšanas, kā arī lietotāja izpētes nozīmi dizaina procesā.
Paralēli iniciatīvām Amerikā Skandināvijā sešdesmitajos gados aizsākās pirmās diskusijas un eksperimenti ar līdzdarbošanās dizainu un tā principiem. Arvien vairāk un biežāk dizaina procesā tika iesaistīti lietotāji. Līdzšinējo ekspertu lomu dizaineri nomainīja ar procesu virzītāju funkciju. Skandināvu dizaineri („Utopia”, NJMF, „DEMOkratiske Styringssystemer”, DEMOS, TIPS u. c.) primāri koncentrējās uz iekļaujoši un sociāli atbildīgiem risinājumiem, lielu vērību pievēršot prototipēšanai un risinājumu testēšanai, kā arī kopradei ar dažādām iesaistītajām pusēm un dizaina iteratīvajai dabai.
Dizaina teorētiķis Horsts Ritels (Horst Rittel) bija pirmais, kurš 1973. gadā definēja jēdzienu wicked problem (no angļu val. – ‘ļauna, sarežģīta problēma’). Wicked problēmas ir dizaina domāšanas fokusā arī šobrīd, jo tieši šiem izaicinājumiem ir izteikti nepieciešama metodoloģija, kas ietver dziļas izpratnes iegūšanu par cilvēkiem.
Liela nozīme šajās divās desmitgadēs ir arī informācijas tehnoloģiju jomas un nemateriālā dizaina attīstībai. Sešdesmitajos gados bija pirmie aktīvie mēģinājumi projektēt „netaustāmas sistēmas” — lietotāja grafisko saskarni un programmatūru. Lai realizētu jaunos uzdevumus un saprastu, kā cilvēki mijiedarbojas ar pilnīgi jaunām sistēmām un iekārtām, dizaineri aicināja palīgā sociālo zinātņu ekspertus, psihologus un antropologus. Palielinājās inženieru un starpdisciplināras sadarbības nozīme dizaina procesā.
1 . posma atziņas, kas pašlaik tiek izmantotas dizaina domāšanā:
- zinātniskās metodes principi,
- starpdisciplināras komandas,
- dizaina procesa sadalījums soļos,
- wicked problems,
- procesa sākumā risinājums nav zināms,
- lietotāja nozīme dizaina procesā.
Kognitīvo meklējumu laiks un paplašināšana dizaina nozīmē
Otrais vilnis iezīmē mēģinājumus izskaidrot, ar ko dizaineru domāšanas veids un pieeja ir atšķirīga no citiem problēmrisināšanas paņēmieniem. Savā pētījumā „Designerly Ways of Knowing” (1982) to analizēja arī dizainers un izglītotājs Naidžels Kross (Nigel Cross). Viņš akcentēja, ka dizaineri lielākoties izvēlas nevis ilglaicīgi attīstīt vienu ideju, bet radīt vairākas idejas īsākā laika periodā, no kurām secīgi izvēlas labākās.
Arī Šefīldas Universitātes arhitektūras skolas profesora Braiena Losona (Bryan Lawson) secinājumi bija līdzīgi. Savā pētījumā viņš koncentrējās uz dizaineru un zinātnieku domāšanas un lēmumu pieņemšanas veidu salīdzināšanu. Viņa izpētes pamatā bija testi, kuros darbojās dizaina un zinātņu jomas studenti. Testi apliecināja, ka topošie zinātnieki, lai atrisinātu kādu noteiktu problēmu, vispirms sistemātiski izmēģina visas iespējamās kombinācijas un tikai tad formulē hipotēzi (uz problēmu orientēta problēmrisināšanas pieeja). Savukārt dizaineri izmēģina dažas kombinācijas, daudz ātrāk formulē hipotēzi un tad pārbauda, vai tā ir patiesa un lietderīga problēmas atrisināšanai (uz risinājumu orientēta pieeja). Dizaineru pieeja — vispirms ir nepieciešams radīt daudz risinājumu un tad ir jāatsakās no iecerēm, kuras nav uzskatāmas par derīgām.
Deviņdesmito gadu sākumā paplašinājās nemateriālā dizaina iespējas un sākās aktīvas diskusijas par pakalpojumu dizainu. Nozīmīgs darbs tika veikts arī lietotāju izpētē. 1999. gadā antropoloģes Lizas Sandersas (Liz Sanders) grāmata „Convivial Toolbox” kļuva ļoti nozīmīga daudzu pašlaik bieži lietotu dizaina izpētes metožu un rīku izstrādē.
Dizaina nozīmes eskalāciju uzsvēra arī dizaina teorētiķis Ričards Bjūkenans (Richard Buchanan). 1992. gada rakstu darbā „Wicked Problems in Design Thinking” viņš laikabiedru pausto papildina ar aicinājumu dizaina industrijas izstrādāto procesu secību lietot komplicētu, ar priekšmetu projektēšanu nesaistītu jautājumu risināšanā. Pilsētplānošana, veselības aprūpe, izglītība, publiskais un uzņēmējdarbības sektors ir tikai dažas nozares, kas arvien aktīvāk sāk izmantot dizaina domāšanas metodes. Deviņdesmito gadu sākumā tiek nodibināts dizaina konsultāciju uzņēmums „IDEO”, kas turpmākajās desmitgadēs aktīvi popularizēs dizaina domāšanas metodi visā pasaulē.
2.posma atziņas, kas mūsdienās tiek izmantotas dizaina domāšanā:
- dizaineriem raksturīgs problēmu risināšanas veids,
- jēdziens „dizaina domāšana”,
- dizains kā starpdisciplinārs domāšanas veids inovāciju izstrādei,
- dizains dažādās jomās ar dizaineru vai bez tā.